GMGC/VA

Ja pacēlāja biļešu cenas jau sāk izēst caurumu maciņā, un piemājas snovparks vairs nesagādā pietiekamu dēļošanas dopinga devu, ir jāmeklē alternatīvas. Viena no tām - doties meklēt iespēju atlaist pa dabīgo sniegu, vēlams tur, kur pirms tevis vēl neviens nav bijis. Tā arī dzima ideja doties braucienā uz Vidzemes augstieni, iebraukāt neiebraukātus kalnus, kā arī apciemot "Dāmu paradīzi" - pirmo snovparku Latvijā, jo runā, ka tu neesi īsts latviešu snovbordists, ja neesi braucis "Dāmu paradīzē".

Lai piešķirtu braucienam papildus asumu, bija doma doties ceļā kastē uz riteņiem - žigulī (respekt visiem, kas ikdienā pārvietojas šajās automašīnās), bet beigās par mātes kuģi izvēlējāmies nedaudz smalkāku transportlīdzekli.

Sestdienas rīts bija diezgan smalki saplānots: Dāvis ar Miku ierodas 9:30 C-townā, veicam pilsoņa pienākumu un ceļamies gaisā. Dāvis savu uzdevuma daļu izpildīja, bet Mikus iepriekšējā rītā naktī aizballējās LMA karnevālā un pie mums nokļuva tikai ap 12:00.

Mikum Madonā bija zināmas sen pamestas slēpošanas trases, kuras tad arī bija mūsu pirmais mērķis. Mašīnu atstājam meža ceļā, logā iemetu zīmīti ar savu telefona numuru, ja nu kādam visurgājējam aizšķērsojam ceļu, sašņorējamies un dodamies pirmā paugura virzienā.

Man kā tādam, kas tikai pa sintētisko sniegu braucis, pirmās emocijas ieraugot nogāzi, pa kuru laidīsimies lejā, bija neaprakstāmas. Tuvu raksturojumu varētu sniegt situācija, kad tava sapņu meitene nostājas pretī un saka: "Paņem mani!!!" Jā, aptuveni tā tas bija. Vai arī moments, kad piedāvā lifetime supply alum. Uz to pusi, sapratāt.

Ķipa 150 vjl.

Braukt pa pūderi ar twintipu nav viegli, it īpaši, ja netiek sasniegti pienācīgi ātrumi. Deguns rokas sniegā kā cirvis ūdenī, bet lejā kaut kā tieku ieņemot tailpresa stāju. Tā vai šitā, sajūtas neaprakstāmas. Pēc pāris braucieniem pa pirmo nogāzi nolemjam doties izlūkot apkārti, kas zin ko vēl šeit varam atrast.

Nokļūstam pie vecajiem pacēlājiem, Dāvim kā 100% meham noteikti vajag paokškerēties.

"Dodiet man 30 minūtes, un mums būs pacēlājs, nopietni."

Pa vidam ievērojamā ātrumā termosā, kurš mums tikai viens, tukšojas tēja, kā nekā Mikum slāpst.
Augstākajā no pauguriem atrodam celmu ar visām saknēm, tas nozīmē, ka kaut kas notiks.

Tā beidzas pirmais mēģinājums grābt gaisu no celma paliekām.

Sup

100% Crops, hahhā.

"Es zinu, viņš var labāk."

"Suure."

Grāb gaisu!

Prom vēl nedodamies, pa vidu vēl pabraukājam pa slēpošanas trasi, Dāvis pamēģina  50-50 pa baļķi, un Mikus ēd sniegu. Joprojām atgādinu sev, ka tā kamera domāta bildēšanai nevis kabatā turēšanai. Bija arī problēmas ar strāvas padevi, bet tas tā.

Līdz nokļūšanai zem jumta mums bija jūra laika, ko notriekt, sākām ar lasītavas ierīkošanu pie rimčika žurnālu stenda, beidzām ar sarunu Madonas mahimas bites salonā ar meiču, kura izrādās Mikum pamatskolas ex-klasesbiedre.

Bez ceļa uz spēļu laukumu norādīšanas, Mikus parūpējās arī par naktsmājām, paldies viņam. Nekad nebūtu domājis, ka nakšņosim tik smalki. Lai gan iekšā termometrs rādīja kādus 18 grādus, reāli bija vairāk, jo pat sēžot pie galda tīri veļā, bija jūtama svīšana, full time pirts. Tādā siltumā uzturoties, ziema aiz loga pazūd, šķiet ka esam pārcelti tuvāk ekvatoram, un sniegs aiz loga ir tikai butaforija.

"Būs vakariņas???"

Ceļā devāmies jau laicīgi, nav ko čammāties, tā teikt, būsim normāli Muhamedi un mauksim pie kalna.

Ja pie Lido un Golgāta bija kāda rosība, tad dāmu paradīzē tik dega gaismiņa virs durvīm, un kūpēja dūmi no skursteņa. Negājām interesēties, bet pazīmes liecināja, ka šiet viss vairāk vai mazāk beidzies. Cilvēki tomēr atbrauc ar cerību nolaist no kalna, bet pat neizkāpuši no mašīnām aizbrauc prom. Varbūt oficiāli vēl nekas nav beidzies. Anyway, nospļauties uz pacēlāja neesamību, šņorējamies iekšā un kāpjam kalnā. Reizes, cik kāpām augšā, neskaitīju, katrā zinā - daudz.

Dāmu paradīze

Tornis, kurā nekāpt

Nobraucieni pa "freeride" trasi bija kā medusmaize (fūtija nav :( ), jo šeit kalns i garāks, i stāvāks, i neregulārāks. Palēcienu un kukuržņi viens pēc otra. Stokes for days namsayin'.

Beigās smējām, ka steidzami jākļūst par bagāt'vīriem, jānorpērk landkruizers un sniega mocis, un jādod druškām mūs kalnā aukšā vizināt, lai uzlabotu nobraucienu skaits / stundā rādītāju.

Pēc divām dienām pavadītām Latvian Backcountriii vienīgais, kas bija žēl, bija tas, ka jādodas atpakaļ mājās, atpakaļ pelēkajā ikdienā, atpakaļ uz pelēko Rīgu.