Iespēja pārvietoties ar velosipēdu izraisa atkarību, it īpaši, ja publiskā transporta sistēma ir tik gavno, cik gavno tā ir Rīgā.
Kā bija vienā vakarā, man šķiet, ap pulksten 19:00 ripinos atpakaļ uz savu gultas vietu, un pamanu garām pabraucam ar cilvēkiem piedzītu <cipars>
maršuta autobusu. Pirmā reakcija bija šāda. Un tad ātri aprāvos, jo atcerējos, ka pavisam drīz man arī nāksies pievienoties šo nelaimīgo seju jūrai, mērot ceļu mājup starp miljons sasvīdušām padusēm, atsākt pastiprināti izmantot k2 pakalpojumus, un samazināt veselīgu endorfīna līmeni organismā.
