Latvieši ir visur

Pēdējā grāmata, ko izlasīju bija Da Vinči kods, un tas bija diezgan sen. Iespaidojoties no apkārt esošiem cilvēkiem nolēmu, ka vajag ik pa laikam kaut ko izlasīt. Grāmatu nelasīšana savā mērā arī notrulina prātu. Ja gadās iekļūt nepazīstamu cilvēku lokā, grāmatas būtu labs sarunu temats.

Bez background check'a īsti nav skaidrs, vai grāmatā aprakstītie varoņa piedzīvojumi ir īsti vai tikai fantāzijas auglis, tomēr lasot pieturējos pie tā, ka tas viss ir noticis pa īstam (patiesībā nav). Otto Ozola (jeb lai vai kas slēpjas zem šī pseidonīma) piedzīvojumi vairāk vai mazāk bija iz kategorijas "lietas, ko vajadzētu izdarīt". Tuvojoties grāmatas beigām, notikumu spožums noplaka, tie kļuva banāli. Dzīve Berlīnes (vai Hamburgas, da es vairs neatceros) sirdī, ēkas augštāvā, bohēma, Porsche, brauciens pāri US of A ar šķūnītī būvētu kabrioletu kopā ar seksīgo kolēģi, kurai ar radušās jūtas pret varoni, bezrrūpīga gaļas cepšana uz Manhetenas jumta, Maskava. Šķiet šādus notikumus ģenerējis prāts, kas uzaudzis skatoties Džeimsa Bonda un lētās amerikānu sapņa filmas ar vēlmi atkārtot tajās notikušo. Viss ir skaisti un tā, bet beigās tomēr tik banāli.

Grāmatas varoņiem trūka tēlu. Lasot nespēju radīt varoņiem personību, vīrietis vai sieviete, vecs vai jauns, visi bija kā koka modelīši, bez sejām, kas runāja vienā balsī. Vienīgais tēls, ko spēju sazīmēt visiem varoņiem bija padzīvojis onkulis, ar tieksmi pārgudri runāt, un visas savas zināšanas smēlies tikai no televīzijas un šaubīgas izcelsems laikrakstiem.

Lai gan jau pēc pirmajām lapusēm, jutu ka šī lasāmviela nav priekš manis, es tomēr viņu izmalu līdz galam, bija arī šis tas, kas patika. Visspilgtāk atmiņā palikusi saruna starp Otto un priekšnieku, par Otto Porsche, ka dārgas sporta mašīnas ietilpst džentelmeņa komplektā, bet ne parastam čalītim, kuram šī mašīna ir tikai mazā krāniņa pagarinājums.