Vai tev nešķiet tā, ka reizēm tevi kāds vērotu? Nevis tā kā lūriķis, bet tā, ka viņam priekšā ir panelis ar podziņām. Viņs nevada tevi, viņš vada vidi, kas tev apkārt.
Piemērs. Darbā, papīrs ir, tinamā plēve tikko nomainīta, bundžas iet. Tā kā man ceļgali ir gatavoti no kartona, ir nepieciešams tos ik pa laiciņam atpūtināt. Tā pāris reizītes, kamēr ar pakaļas piespiešanu pie nekustīgas virsmas nepietiek, un vajag atpūtu vismaz 7 stundu garumā. Tātad, viss notiek, apsēžos. Kā apsēdos – bam – bundžas pie mašīnas ieejas apgāzušās. Celies kājās, ej kārto. Sakārtoju, pastāvu blakus, viss iet. Aizeju apsēsties – bam – papīrs nav paņemts. Eju, ielieku papīru, saspiežu pa pogām, viss iet, var apsēsties. Kā dibens saskaras ar atbalsta virsmu – cehā iegāžas teroristi un pieprasa alu, citādāk līdz rītam traucēs strādāt. Miera nav.
Lūk, tādā veidā notiek dažādas aizķeršanās, līdz tam tur pie pogām apnīk mani mocīt, un viss sāk darboties. Bundžas iet, papīrs ir, plēve tinās.
Es tur tā sēžu, skatos kā viss notiek, un tad viena doma, kā muša, kas ap galvu džinkst un nelido prom: „Eu, vajag action, vajag gļukus, pārāk labi viss strādā!”
Tas tur pie pogām dzird: „Ohoo, gribi action, būs tev action!”
Ilgi nav jāgaida, kad kaut kas notiek. Aiz trejdeviņām konvejiera lentām, ceha tālākajā stūrī, viena kaste ieķērusies. Ej un ķeksē ārā. Pa to laiku plēve izdomājusi aptīties ap ruļļiem – lien mašīnā, vāc visu kopā. Un vēl bundžas uzcēlušas piramīdu pie līmes iekārtas. Vispār cirks.
No vienas puses – labi vien ir – laiks ātrāk paiet. No otras – dienas beigās knapi spēj kājas pavilkt, un jāiet uz veikalu pēc jauniem ceļgaliem.
No comments:
Post a Comment